Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru sauc par Jāņu vakaru, nakti par Jāņu nakti un nākamā diena ir paši Jāņi. Valsts noteiktā Jāņu diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem.

 

Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs — Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Grieķijas, Spānijas un Portugāles tautu tradīcijās. Tāpat Ibicas salā šajā laikā lec pāri 9 ugunskuriem.

 

Vasaras saulgriežu laikā līdz Zemei nonāk visvairāk Saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu, tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Pēc savas nozīmes tie bija vissvarīgākie gada svētki. Visu nakti jākurina ugunskurs, lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Ugunskurā tika dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi — lai nākamais cikls būtu auglīgs druvām, cilvēkiem un zvēriem.

 

Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules (nārbuļi jeb zilgalvītes), dedestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem. Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti nolauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari.

 

Avots: https://lv.wikipedia.org/

 

Visi gaida Jāņa dienu,
Puiši gaida, meitas gaida;
Puišiem alu, puišiem sieru,
Meitām zāļu vainadziņus.

 

Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Tā kā ozoli bija svēti koki, pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete viņam nedrīkstēja atteikt dejot. Tāpēc arī tik daudz bērniem ir vārds Jānis. Ar ozola vainagiem svētīja zirgus, bites. Arī govīm gani vija vainagus.

 

Līgošana ir Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Zemkopjiem ir ļoti svarīgi, lai druvas un pļavas vējā līgotos, jo ja labība nav padevusies — tā vēl nelīgojas. Līgojamais laiks iesākās divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot. Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēktam pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu — kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Kad vienā mājā visi bija aplīgoti, tad līgotāji devās uz nākamo, pa ceļam līgojot un noskatoties, vai nākamajām mājām piederošie lauki ir sakopti.

 

Jaunais cikls bija jāsagaida tīram — pēc pusnakts bija plikam jāmazgājas rasā, ezerā vai upē. Kad uguns jau mazāka, drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.

 

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņu stādinot.